Skatoties uz Veroniku, grūti iedomāties, ka kādreiz Veronika vadījusi tramvajus un smagās automašīnas. Kravas automašīnas viņai patika daudz vairāk nekā tramvaji, jo tas nav darbs priekš jauniem cilvēkiem, bet gan tādiem, kam nenāk miegs un “nedod dies’ iespiedīs vēl kādam kāju durvīs”. Vadāt preces bija daudz vieglāk. Gadījās gan, ka “skrienot” pa Rīgu nācās “saķerties”

Kārlis ir dzimis Saldū. Pirmoreiz dzīvē ieraudzījis radio, Kārlim tas tik ļoti iepatīkas, ka vēlāk viņš dodas uz Rīgu lai kļūtu par mācekli VEF. Lai arī viņš ir jaunākais no uzņemtajiem mācekļiem, viņa talantu ātri novērtē pieredzējušie meistari un drīz vien, Kārlim uztic sarežģītas un smalkas liektas detaļas izgatavošanu slavenajam fotoaparātam, tajā laikā pasaulē mazākajam,

Laimonim ir īpašs hobijs. Viņš krāj vecas lietas. Nevis vienkārši vecus krāmus, bet priekšmetus, kurus mēs parasti redzam muzejos. Iespējams, kādreiz arī, Laimoņa kolekcija nonāks kādā no muzejiem. Bet pagaidām, tā ir izvietota divās garāžas telpās. Vietējie Rudbāržos zina par Laimoņa aizraušanos, un nedaudz par to ironizē, taču kad vecais vīrs stāsta par katru lietu,

Humors un ironija no Veronikas dzirsktīt dzirkstī. Grūti iedomāties, ka šī trauslā sieviete kādreiz vadījusi smagās automašīnas un tramvajus. Bet jaunībā, laikam viss ir iespējams. Bet, diemžēl, dzīvē tā ir iegrozījies, ka nu jau trīspadsmit gadus Veronika dzīvo pansionātā un pa šo laiku pārcietusi piecpadsmit kaulu operācijas. Viesiem, kas apmeklē pansionātu un saka: “Pie jums

Skaidrīte ir Liepājas Optimistu pulka, kas vieno cilvēkus kultūras un vēsturisko vietu sakopšanai, vadītāja. Dāsns un nesavtīgs cilvēks, kas regulāri iesaistās Latvijas Sarkanā Krusta aktivitātēs Liepājā un tās apkārtnē. Arī pagājušogad Skaidrīte kopā ar Sarkano Krustu piedalījās Merrild labdarības akcijā. Kaut viņu pie jauniešiem vairs nepieskaitīsi, enerģijas un ideju Skaidrītei netrūkst, apliecinot, ka arī vecie

Klausoties Margaritu, var tikai apbrīnot viņas uzņēmību un mērķtiecību. Ko tik viņa nav panākusi – būdama vēl maza meitene, viņa kara laikā piesakās palīdzēt apkopt ievainotos, bet pēc kara pavisam jauniņa iestājas māsu skolā. Daudzus gadus būdama medicīnas darbinieks Jūrmalas sanatorijās, viņa ar savu optimismu un aizrautību ir spējusi palīdzēt daudziem atgūt veselību. Katrā dzīves

Margarita arēji ir pavisam vienkārša – laipna, smaidīga. Vienlaikus viņai piemīt kāds netverams šarms un pat zināms aristokrātisks cēlums. Kad viņa runā, gribas klausīties vēl un vēl, pat, ja tiek runāts par nepatīkamo. Tik valdzinoša viņa ir. Vienlaikus rodas sajūta, ka viņa par dzīvi zina visu, pat to, ko iespējams pati nemaz nenojauš.

Ņina nāk no Latgales – savu bērnību viņa pavadīja Ludzā. Dzīves gaitā bijusi gan skolotāja, gan strādājusi kadru daļā uzņēmumā, tagad Ņina vada savu dzīvi Salaspilī. Vēlu aprecējusies, Ņina pēc vīra nāves ir palikusi viena, taču atceroties jaunību un bērnību viņas acīs uzzib draiskas dzirkstis.

Vera ir ārkārtīgi sirsnīga. Ar viņu runājot, nemaz neliekas, ka kādreiz viņa ir valdījusi pār cipariem un pat izgudrojusi jaunu uzskaites sistēmu, ko pārņēma viena iestāde no otras. Viņu padomju laikos aicināja palīgā pat milicija, lai atklātu valsts mantas izlaupītājus rūpnīcās un uzņēmumos. Verai dzīvē ir nācies pārdzīvot vairākus traģiskus notikumus, bet neskatoties uz to